Septembrim vienmēr ir īpaša sajūta.Pat tad, ja sen vairs nesēžam skolas solā, kaut kur zemapziņā šis mēnesis joprojām asociējas ar sākumu. Ar jaunu kladi, jaunu grafiku, jauniem cilvēkiem un sajūtu, ka priekšā atkal ir kāds ceļš.Vienam šis septembris patiešām nozīmē pirmo studiju dienu. Citam – atgriešanos universitātē pēc vasaras. Kādam bērns sāk skolu un līdz ar viņu mainās visas ģimenes ikdienas ritms. Kāds sāk jaunu darbu. Cits pēc atvaļinājuma atgriežas tajā pašā nodaļā, pie tiem pašiem kolēģiem un pacientiem.Bet arī tas var būt sākums.Varbūt ne vienmēr mums nepieciešams pilnīgi jauns ceļš. Dažreiz turpinām iepriekšējo, tikai paši esam mazliet mainījušies.Un, manuprāt, tieši tā ir ar mācīšanos.Mēs to pārāk bieži saistām ar skolu, universitāti, kursiem, eksāmeniem un diplomiem. Taču jo ilgāk strādāju veselības aprūpē, jo vairāk saprotu – mācīšanās pēc diploma saņemšanas nebeidzas.Dažreiz šķiet, ka tieši tad tā pa īstam sākas.

Kad cilvēkam pirmo reizi piedāvā supervīziju, viena no reakcijām varētu būt pavisam vienkārša:

Ir tādas darba dienas, pēc kurām aizver durvis un vienkārši dodies mājās.

Ir viena frāze, ko veselības aprūpē dzirdam pārsteidzoši bieži:

Jo vairāk tu vari, jo vairāk tev uzliek. Kad kompetence darbā kļūst par slogu.

Kad mēs domājam par veselības aprūpi, pirmais, kas nāk prātā, parasti ir profesionalitāte, zināšanas, tehnoloģijas, ārstēšana un pacientu aprūpe. Mēs runājam par diagnozēm, ārstēšanas plāniem, operācijām, medikamentiem un jaunākajām metodēm. Taču daudz retāk runājam par to, kas notiek cilvēkos, kuri katru dienu ir šī procesa centrā.

Kad pirms trīspadsmit gadiem pirmo reizi iegāju medicīnas koledžā, man šķita, ka zinu, ko vēlos. Es gribēju kļūt par labu medicīnas māsu. Man likās, ka lielākais izaicinājums būs apgūt anatomiju, farmakoloģiju, procedūras un visu to, kas nepieciešams, lai profesionāli rūpētos par pacientiem. Es domāju, ka studēju profesiju.

Mēs bieži domājam, ka sēras ir saistītas tikai ar tuvinieka zaudējumu.

"Es nesaprotu, kā viņa var tik vienkārši aiziet no darba."

Veselības aprūpē lojalitāte vienmēr ir bijusi augstu vērtēta. Mēs lepojamies ar kolēģiem, kuri vienā slimnīcā nostrādājuši divdesmit vai trīsdesmit gadus, un ar cieņu klausāmies viņu stāstos par nodaļas attīstību, pārmaiņām un paaudzēm, kas nākušas un aizgājušas. Šādi cilvēki kļūst par nodaļas vēsturi, par atbalstu jaunajiem kolēģiem un bieži vien arī par stabilitātes simbolu.

Veselības aprūpē darba maiņa nav nekas neparasts. Kāds aiziet uz citu nodaļu, kāds izvēlas citu slimnīcu, kāds nolemj strādāt ambulatori, bet vēl kāds uz laiku vai pavisam aiziet no profesijas. No malas tas bieži izskatās vienkārši – "viņš nomainīja darbu". Taču aiz katra šāda lēmuma slēpjas stāsts.

Pēdējo gadu laikā par izdegšanu tiek runāts arvien vairāk. Par to raksta mediji, runā darba devēji un sociālajos tīklos arvien biežāk cilvēki dalās savā pieredzē. Tomēr, neskatoties uz pieaugošo informācijas daudzumu, daudzi joprojām izdegšanu atpazīst tikai tad, kad tā jau ir kļuvusi par nopietnu problēmu.